Jaunpils baznīcā notiek

Dievkalpojumi:
svētdienās 10:00

Katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā pēc dievkalpojuma – sadraudzība un pagaidu pārvaldes sēde

Galerija

thumb3.jpg

Jaunpils baznīcas vēsture


Rekes dzimtas vēsture un arhīva materiāli par Kurzemes baznīcu būvvēsturi liecina, ka 1548. gadā Jaunpilī bijusi baznīca un kapela pilī. Par baznīcas esamību liecina arī Rekes dzimtas vēsturē minētās ziņas par pirmā Jaunpils īpašnieka Tīsa fon der Rekes nāvi un apbedīšanu Jaunpils baznīcas kapenēs 1580. gadā.
Spriežot pēc gada skaitļa uz ģerboņa vairoga veidā izkaltajā metāla plāksnē baznīcas rietumu fasādē virs ieejas durvīm, jaunas baznīcas celtniecība sākta 1592. gadā. Par tagadējās baznīcas celtniecības laiku uzskata laika posmu no 1592. gada līdz 1638. gadam. Mūra ēku cēlis toreizējais Jaunpils dzimtkungs, Tīsa fon der Rekes un Sofijas fon der Rekes, dzimušas fon Firksas dēls, Matiass fon der Reke (1565 - 1638), kas 1592. gadā atgriezās no Vācijas. Trīsdesmit gadu karš (1600 - 1629) un Jaunpils īpašnieka, virsnieka Matiasa fon der Rekes, piedalīšanās kara darbībā bija par iemeslu tam, ka celtniecības darbi ievilkās līdz pat 1638. gadam. Neapšaubāmi, ka Matiass fon der Reke uzņēmās celtniecības izdevumus un vadīja celtniecības darbus, jo Jaunpils draudze tolaik bija privāta muižniecības draudze. Atlikušie būvdarbi un baznīcas iekārtošanas darbi turpinājās līdz 1648. gadam, kad Jaunpils mantinieks Matiass Dītrihs I fon der Reke (1608 - 1652) un viņa sieva dāvināja baznīcai greznu altāri un kanceli, kas ir Kurzemes sakrālās kultūras izcilāko vērtību vidū.
1750. gadā baznīca ieguva slaido 75 m augsto torni. 1849. gada baznīcas ziņojumā baznīcas virsvaldei teikts, ka "baznīca ir celta no granīta laukakmeņiem un smailām krusta velvēm iekšpusē. Celtnei ir sarkans dakstiņu jumta segums ar augstu torni, kas segts ar skārdu". 1849., 1863., 1859. gadā notika lielāki remonta un pārbūves darbi. 1859. gadā izbūvēja divas sānu luktas, palielinot sēdvietu skaitu līdz 800 vietām. Pirms 1883. gada pārbūvēja baznīcas ZA galu, sakristeju, kas sākotnēji atradusies altārtelpas ziemeļu pusē, piebūvēja tās austrumu galā. 1930. gadā kapitāli remontēja baznīcas torni.
2. pasaules kara pēdējos mēnešos baznīca stipri cieta, lieli bojājumi bija jumta konstrukcijai un segumam, kā arī torņa smailei. Tika sagrauta sakristeja.
1957. gadā sākās sākās torņa, jumta konstrukciju un ieseguma atjaunošana. 1958. gadā atjaunoja sakristeju.
1960. gados Jaunpils draudze atstāja baznīcu un dievkalpojumus noturēja žaņa Rūsas mājās. 1978. gadā baznīcas ēku draudzei atsavināja un nodeva Jaunpils lopkopības izmēģinājumu stacijas rīcībā.
Pēdējā Jaunpils baznīcas restaurācija sākās 1985. gadā. 1987. gadā 17. jūlijā ar Jaunpils LIS palīdzību pabeidza jumta un torņa restaurāciju, torņa smailē uzstādīja jaunu krustu un gaili. 1990. gadā draudze atguva baznīcu. Restaurācijas darbi turpinās līdz pat šodienai.
Jaunpils baznīca ir trīsjomu akmens mūra garenbūve ar poligonālu altāra apsīdu draudzes telpas jomu platumā un rietumu fasādē izvirzītu kvadrātveida plāna torni, kas neatrodas pašā R fasādes centrā, bet novirzīts apmēram par 1 m uz ziemeļiem. Tornis vainagojas ar piramīdālu smaili, kuras noslēgumā lode, gailis un kalts krusts.
Kā altārtelpas, tā vidusjoma un abu, salīdzinoši daudz šaurāko un zemāko, sānu jomu griesti ir velvēti krusta velvēm, kuras grezno apmetumā veidotas nervīras un rozetes to krustpunktā. Jomus dala astoņskaldņu pīlāri. Krusta velvju diagonālās šķautnes balstās uz pilastru impostiem.
Draudzes telpas un altārdaļas sienās - logailas ar smailloku arkām un logu sīkrūšu dalījumu koka ietvarā. Altārdaļas logos 1994. gadā iestiprinātas krāsainas vitrāžas ar krusta zīmi.
Kokgriezumiem rotāto manierisma altāri 1648. gadā dāvināja 1637. gadā pabeigtajai Jaunpils baznīcai Jaunpils dzimtkungs Matiass fon der Reke (kritis 1652. g.) un viņa sieva Kristīne Zuzanna fon der Reke, dzim. fon Dēnhofa (+1658), savā kāzu dienā 1648. gada 27. aprīlī, par ko liecina arī Rekes un Dēnhofu ģerboņi un gadaskaitļi altāra predellā: kreisajā pusē - Rekes ģerbonis un teksts "Erbaut im Jahr 1648.", " Restaurirt im Jahr 1849", labajā pusē - Dēnhofu ģerbonis ar tekstu " Restaurirt im .... 1849".
Altāri vienlaikus ar pārējo iekārtu izgatavoja Tobiass Heince (1589- 1647) ar saviem palīgiem - audžudēlu Kristoforu Veidemanu, galdnieku Hansu no Kurzemes, Andreasu Mikaelsonu un, iespējams, Franci Hopenštetu.
1863. gadā Jaunpilī uzturējās gleznotājs no Drēzdenes ieceļojušais Jelgavas gleznotājs Jūliuss Dērings (1818 - 1898), lai baznīcas altārim uzgleznotu divas gleznas. Altāra retabla vidusdaļā no 1863. gada līdz otrajam Pasaule karam starp divām hermām atradās J. Dēringa 1863. gadā gleznotā altārglezna "Ecce homo" ("Rau, kāds Cilvēks!"), retabla zelminī - "Glorija."
Altāra retabls veidots kā arhitektoniska konstrukcija ar pilastru un korintisku kolonnu balstītu antablementu. Retabls sastāv no divām daļām un zelmiņa, kas novietoti uz šaura cokola. Pirmā stāva kolonnas, kas rotātas ar stilizētu vīnogulāja motīvu un maskām, ietver retabla galveno akcentu - divus kokgriezuma ciļņus: „Jēzus Ģētzemanes dārzā" un tēlnieka F. Hopenšteta 1648. gadā darināto cilni "Sv. Vakarēdiens". Abpus kolonnām nišās novietoti Mozus un Ārona tēli. Retabla spārnus rotā plastiski veidojumi ar "auss skrimstalas" motīvu un eņģeļu un masku veidojumiem. Retabla otro stāvu no pirmā atdala antablements, kura frīzi rotā arabeskas spirāles, maskas un dentikulu josla. Zelmini greznoja hermas un edikulās ieslēgtas figūras. Tā virsotni pirms 2. pasaules kara greznoja eņģelis paceltām rokām.
Altāra barjeras balustrus nomainīja 20. gs. 30. gados. Tagad altāra barjeru veido slaidi, virpoti balustri.
Manierisma kanceli un kanceles jumtiņu, tāpat kā altāri, vienā laikā ar altāri 1648. gadā izgatavojis mākslas galdnieks, intarsijas meistars un tēlnieks Tobiass Heince (Heintz) (1589- 1647) ar saviem palīgiem, kura darbnīca 17.gs.30.gados Rēvelē (Tallinā) bija visražīgākā. Viņš darinājis Jelgavas Trīsvienības baznīcas „skolnieku luktas” (1616-1617), altāri un kanceli, altāri un kanceli Ēdolē (1648), Keilā, kanceles Harju, Kosē, Joelahtmē u.c.
Kanceles korpusa balstu veido garu un slaidu lapotu zaru čemurs, kas izaug no miniatūras pamatnes.
Kanceles poligonālā korpusa skaldnes sadala uz serafīmiem rotātām konsolēm balstītas korintiskās kolonnas, kuru apakšdaļu grezno cilnī griezts auss skrimstalas ornaments un maskaroni. Kolonnu starpās – nišas ar gliemežvāka ornamentu. Kanceles korpusa un uzejas kāpņu augšdaļu un apakšdaļu grezno moreskas - stīgu un lapu stilizēts savijums. Kanceles portāla zelmini noslēdz ornamentāla rokaja kompozīcija, kurā ietverta eņģeļa galviņa.
Jaunpils baznīcas pirmās ērģeles pieminētas 1712. un 1734. gada dokumentos. 1890. gadā par 3000 rbļ uzbūvēja jaunas ērģeles. 1889. gadā Vilhelma Zauera (1831 - 1916) firma "W. Sauer" ērģeles pārbūvēja. Pēc otrā pasaules kara ērģeles tika izdemolētas.
Vecāko zināmo Jaunpils baznīcas zvanu izgatavojis Lībekas zvanu lējējs Kristians Midelrāts 1551. gadā. 1. pasaules kara gados zvans tika izvests uz Krieviju un Jaunpilī neatgriezās. Uz tā bija teksts: Verbum Dei manet in aeternum Christ. Middelrat me fecit 1551.
1673. gadā Rīgas zvanu lējējs Gerhards Maijers izlēja Jaunpils baznīcai jaunu zvanu. Domājams, ka zvans gadu gaitā tika bojāts, jo 1680. gadā nezināms meistars izlēja jaunu bronzas zvanu.
1740. gadā Jelgavā tika izgatavots zvans ar uzrakstu: Soli Deo Gloria. Mitau. 1740. Arī šis zvans 1. Pasaules karā tika aizvests un Jaunpilī neatgriezās.
Patreiz Jaunpils baznīcas draudzes telpā uz grīdas atrodas Jelgavas zvanu lējēja E. F. Fehtera 1760. gadā izgatavotais bronzas zvans( Ø- 0.68). Tā svars 182, 2 kg. Uz tā teksts:
DEO SIT GLORIA IN EXCELSIS PAX IN TERA HOMINUMQUE SALUS +/ MEIN GELAUT AN DIESEN OHRT / RUFFET HER ZU GOTTES WORDT/ DENCKE MENSCH AN DEINE BUSS/ WEIL EIN IEDER STERBEN MUSS/ ANNO 1760 / GOSS MICH DURCH GOTTES / HÜLFFE / ERNST FRIEDERICH FECHTER / IN MITAU
1999. gadā baznīcā tika uzstādīts 1999. gadā Liepājā liets zvans bez uzraksta.
Pirms 1548. gada celtajā baznīcā tika izveidotas kapenes zem baznīcas grīdas, kuras tika apbedīti Jaunpils īpašnieki. 1580. gadā šeit tika apbedīts Jaunpils pirmais īpašnieks Tīss fon der Reke. Vēlāk šeit tika apbedīti arī citi viņa dzimtas locekļi. 1989. gada arheoloģiskā izpēte liecina, ka 17. - 18. gs. baznīcas kapenēs ir izdarīti vairāki apbedījumi. Domājams, ka tajā laikā baznīcā bijusi zemes klons, zem kura bijušas izmūrētas atsevišķas kapenes. 19. gs. sākumā vairums mirstīgo atlieku tika pārapbedītas baznīcas dienvidu pusē.
Baznīcā atradies Jaunpils dzimtkunga Frīdriha fon der Rekes (1644-1677) bēru karogs, kura priekšpusē attēlots vīrs bruņās, virs tā eņģelis ar kroni un palmas zaru rokās. Bēru karogs atradies baznīcā, pēc tam pilī. Domājams, ka tas 1905. gadā pils ugunsgrēkā gājis bojā.
1989. gada arheoloģiskā izpēte liecina, ka ap baznīcu bijuši viduslaiku kapi, kas nav saglabājušies. Ap 100 m no baznīcas, ziemeļaustrumos, atrodas Jaunpils dzimtkungu Rekes dzimtas kapi, kuros saglabājušās vairākas kapu plāksnes. 1990. gadu sākumā tie tika atjaunoti un iespēju robežās sakārtoti.
Starp muižnieku kapiem un baznīcu 19. gs. 30. gados uzcelta Rekes dzimtas kapliča. Tā ir no kaltiem akmeņiem veidota pakalna jeb grotas tipa kapliča.
Kā gandrīz visās hercogistes baznīcās, kas bija celtas līdz 18.gs.beigām, zem baznīcas draudzes un altārtelpas grīdas arī Jaunpils baznīcā zem grīdas plākšņu seguma bija izmūrētas mūra velves, kuras no pašiem baznīcas pirmsākumiem Rekes dzimta izmantoja kā dzimtas kapenes. Rekes dzimtas vēsturē teikts: ‘’Tīss fon der Reke pārdzīvoja miera noslēgšanu ar hercogu tikai pāris gadu, tad viņš mira sirmā vecumā 1580. gadā. Viņa līķis tika nonests Jaunpils baznīcas kapenēs, un tikai šā gadsimta sākumā tika pārapbedīts kopā ar visiem pārējiem zārkiem zemē pa labi no baznīcas. Kad pie šīs izdarības Tīsa zārku atvēra, atrada viņa pīšļus vēl labi saglabājušos; mirušā lielo augumu ietvēra zelta brokāta garš talārs, tam pāri baltais mētelis ar melno krustu.’’ Jāpiebilst, ka Tīss fon der Reke bija viena no oriģinālākajām personībām Kurzemes hercogistes vēsturē. Būdams pēdējais ordeņa Dobeles pils mestrs, ordenim sabrūkot, kā atlīdzību par nopelniem ordeņa cīņās pret ienaidniekiem , Tīss Reke saņem īpašumā visu Dobeles novadu. Taču, kad pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļūst par pirmo Kurzemes - Zemgales hercogistes hercogu, tas negrasās pildīt līgumu. Rezultātā Tīss Reke atsakās pakļauties hercogam, zvērēdams uzticību tikai tieši Polijas karalim. Dzīvodams nocietinātajā Jaunpilī, Reke atsakās pakļauties hercogam. Tā kā hercoga spēki ir par vājiem, sākas nebeidzamas pārrunas, kas beidzas ar to, ka Reke piesaka karu hercogam. Tikai pēc 14 gadu ilgām pārrunām un militārām sadursmēm, Reke, būdams jau stipri gados, noguris no konfliktiem, piekrīt izlīgumam un saņem kā kompensāciju 18 muižas, kas vēlāk izveidojas par 20 muižām ar 25 pusmuižām. Diemžēl, Tīsa fon der Rekes precīza kapa vieta nav zināma. Nav saglabājusies arī viņa kapa plāksne vai piemineklis.
Daļa no Rekes dzimtas apbedījumiem, kas atradās ārpus baznīcas, tika pārvietoti uz jaunveidotajiem baronu kapiem netālu no baznīcas.
Atjaunojot Jaunpils baznīcu, 1989. gadā Restaurācijas institūts veica arheoloģisko izpēti. Izpētītie trīs šurfi, kas tika izrakti baznīcā un pie baznīcas ārsienām, sniedza samērā trūcīgu informāciju par baznīcas būvvēsturi un apbedījumiem. Atsegtie apbedījumi un dažas atrastās monētas ļauj domāt, ka apbedījumi eksistējuši visā baznīcas jomas iekšpusē, ne tikai tās centrālajā daļā.
1990. gadu sākumā tika atjaunota un iespēju robežās sakārtoti Rekes dzimtas kapi aiz kapličas. Šeit apbedīti:
1. - 2. Smuku, Salienas un Jamaiķu muižas īpašnieks Frīdrihs Heinrihs Vilhelms fon der Reke un viņa astoņgadīgais jaunākais dēls Frīdrihs Hermans Ādolfs fon der Reke. Uz vecākās un greznākās kapa plāksnes (187 x 94 x 17), kuras augšdaļu rotā vidēji augstā cilnī kalts Rekes dzimtas ģerbonis, teksts:
Friedrich Wilhelm Heinrich / Freiherr von der Recke / Erbherr auf Schmucken, Sallenen / und Jamaicken /geb. d. 31. Januar 1794, + d. 28. Februar 1859.
Ja meines Vaters Haus sind viele Woh- / nungen, ich gehe hin euch die Stätte zu beraten. Ev. Joh, 14. 2.
Friedrich Hermann Adolph / von der Recke / geb. 13 ten Juli 1831. + d. 22 November 1839.
3. Frīdriha Vilhelma fon der Rekes (1794 - 1859) brāļa, Jaunpils dzimtkunga Augusta dēls, Jaunpils 1. majorātkungs Kristofs Emīls Ģederts fon der Reke. Uz melna marmora pieminekļa pamatnes (63 x 36 x 64) teksts:
Christoph Freiherr v. d. Recke / Neuenburg / geb. d. 4. April 1836, / gest. d. 15. October 1899.
3) Kristofa fon der Rekes (1836 - 1899) sieva, Šķēdes īpašnieka ģenerāļa Zasa meita Līna fon Zasa (Sass). Uz melna marmora pieminekļa pamatnes (63 zx 36 x 64) teksts:
Lina Freifrau v. d. Recke / Neuenburg / geb. Baronesse von Sass; / geb. d. 29. April 1845, / gest. d. 27. Januar 1879.
4) Kristofa fon der Rekes un Līnas fon Zasas dēls, Jaunpils 2. majorātkungs Georgs Augusts Pauls Kristofs fon der Reke, kurš miris Karlsbādes kurortā Bohēmijā. Uz slīpēta granīta kapa plāksnes (166 x 83 x 22), kuras augšdaļā medaljonā gotiskā četrlapī ietverts stilizēts Rekes dzimtas ģerboņa gravējums, teksts:
Georg August / von der Recke / Majoratsherr / auf Neuenburg / geb. 27. Januar. 1871./ gest. 3. Juni 1905.
5) Kristofa un Līnas meitas: Elīzabete Emīlija Helmīne Felīcija un Ada Ida Fanija Paula. Uz granīta pieminekļa pamatnes (63 zx 36 x 64) teksts:
Elli Freiin v. d. Recke / geb. 6. Aug. 1869, gest. 23. Febr. 1896.
Adda Freiin v. d. Recke / geb. 2. Febr. 1874, gest. 6. Juli 1895.
6) Frīdriha Heinriha Vilhelma fon der Rekes (1794 - 2859) un Vilhelmīnes Rikmanes (Rückman) (1802 - 1889) meita Emīlija fon der Reke. Pie baronu kapličas uz balta marmora krusta paliekām teksts:
Freiin Emilia von der Recke / geb. d. 23 Juli 1821 gest. d. 23. (April) 1906
Apbedījumu kopsavilkums:
1. Friedrich Wilhelm Heinrich von der Recke 1794 - 1859
2. Friedrich Hermann Adolph von der Recke 1831 - 1839
3. Christoph Emil Geddert v. d. Recke 1836 - 1899
4. Lina v. d. Recke, geb. von Sass 1845 - 1879
5. Georg August Paul Christoph von der Recke 1871 - 1905
6.Elizabeth Emilia Helmine Felizia von der Recke 1869 - 1896
7.Adda Ida Fanny Paula von der Recke 1874 - 1895
8. Emilia von der Recke 1821 - 1906
Autors: Vitolds Mašnovskis